Kāpēc Jēzum bija jāmirst?

Ja tu par to vispār padomā, kristietība ir dīvaina reliģija: tās simbols ir spīdzināšanas un nāvessoda rīks. Latvijā krusts ir tik pierasts kultūrā, ka reti kurš apstājas pie tā, ko tas patiešām attēlo — publisku nogalināšanu. Kāpēc kaut kas tāds ir reliģijas centrā, un kāpēc tiek teikts, ka tam bija jānotiek?

Šī lapa neprasa, lai tu jau kaut kam ticētu. Tā izklāsta, ko kristietība konkrēti apgalvo, ka Jēzus nāve nozīmē — skaidrā valodā.

Daži jēdzieni vispirms

Lasītājiem bez baznīcas priekšvēstures:

• Jēzus no Nācaretes bija ebreju reliģisks skolotājs pirmajā gadsimtā. Kristietība apgalvo, ka viņš bija arī Dievs cilvēka veidā. Viņu ap 30. gadu pēc mūsu ēras nogalināja ar krustā sišanu.
• Krusts ir kristiešu īsais apzīmējums šai nāvessodam — publiskajai romiešu Jēzus nogalināšanai.
• Grēks, kristīgajā rakstībā, nav tikai nedarbi. Tas ir plašāks stāvoklis — būt ārpus saskaņas ar to, kā lietām bija jābūt.
• Izlīdzināšana ir tehniskais vārds tam, kā tiek atjaunota saskaņa starp cilvēku un Dievu. Latviešu vārds nāk no "līdzināt" — panākt, lai starp pusēm vairs nav plaisas.

Īsa, godīga atbilde

Kristietības apgalvojums ir, ka Jēzus nāve nebija traģēdija, kas pārsteidza, vai neveiksme. Tā bija tas, kāpēc viņš nāca. Un tās nozīme ir konkrēta: ka viņš uzņēmās uz sevis to, kas šķīra cilvēkus no Dieva, lai tie varētu tikt atkal ievesti saskaņā ar viņu — ne nopelnot, bet saņemot.

Tā nebija neveiksme, tā bija nolūks

Šeit ir pirmais, kas cilvēkus pārsteidz. Pēc pašiem agrīnajiem aprakstiem Jēzus savu nāvi neuztvēra kā katastrofu, kas viņu pieķēra. Vienā no četrām Jēzus dzīves aprakstiem — Marka evaņģēlijā — viņš pats saka, ka nāca, lai atdotu savu dzīvību par daudziem, kā izpirkšanas maksu. Kristīgā tradīcija to ir lasījusi kā apgalvojumu, ka nāve bija viņa misijas mērķis, ne tās pārtraukums.

Tas maina, kā jautājums izskatās. Nevis "kāpēc labu cilvēku nogalināja", bet "ko viņš teica, ka viņa nāve panāk".

Kas bija problēma, ko tā risināja

Lai saprastu, kāpēc bija vajadzīga nāve, jāsaprot, ko kristietība uzskata par problēmu. Tās apgalvojums ir, ka cilvēku no Dieva šķir kaut kas īsts — ne kaprīze, bet reāls pārrāvums, ko tradīcija sauc par grēku. Un tā apgalvo, ka šo pārrāvumu nevar vienkārši ignorēt, tāpat kā netaisnību nevar vienkārši nolikt malā un saukt to par piedošanu. Kaut kam ir jāatrisina cena.

Kristietības gājiens ir, ka Jēzus šo cenu uzņēmās uz sevi. Sena rinda no Vecās Derības, ko kristīgā tradīcija saista ar Jēzu, saka, ka "viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ." Attēls ir par kādu, kas ieņem citu vietu — uzņemas to, kas pienācās viņiem.

Vietas ieņemšana, ne cietsirdība

Šeit ir jābūt uzmanīgam, jo šo bieži saprot nepareizi. Kristietība neapgalvo, ka dusmīgs Dievs vajadzēja upuri, lai nomierinātos. Tās apgalvojums ir, ka Dievs pats — Jēzū — ieņēma cilvēka vietu. Tas nav trešā persona, kas cieš cita niknuma dēļ; tas ir pats Dievs, kas uzņemas cenu, ko citādi būtu jānes cilvēkam. Viens no agrīnajiem kristiešu vēstuļu rakstītājiem, vārdā Pāvils, to formulē kā mīlestības pierādījumu: ka Dievs rīkojās par labu cilvēkiem, kamēr tie vēl bija stāvoklī, kas viņus attālināja no viņa.

Kāpēc tas mainītu kaut ko tev

Ja kristietībai ir taisnība, tad tas nozīmē, ka veids, kā tikt sakārtotam ar Dievu, nav uzlaboties līdz pietiekamam līmenim. Tas jau ir izdarīts. Kristīgā tradīcija to ir turējusi kā tieši to iemeslu, kāpēc kristietības centrā ir nāvessods, ne mācību grāmata: jo apgalvojums nav "izmēģini stiprāk", bet "kāds ir ieņēmis tavu vietu".

Un tagad?

Ja tu gribi saprast, ko tas nozīmētu tieši tev, vai tev ir jautājumi, mūsu čats ir bez maksas, privāts un tavā valodā. Tu sāc; tu to pabeidz, kad gribi.

No kurienes tas nāk Bībelē

• Marka 10:45 — "atdot savu dzīvību par daudziem"
• Romiešiem 5:8 — nāve kā mīlestības pierādījums
• Jesajas 53:5 — "ievainots mūsu pārkāpumu dēļ"
• 1. Pētera 2:24 — vietas ieņemšanas attēls
• 2. Korintiešiem 5:21 — apmaiņas apgalvojums
• Jāņa 15:13 — "nav lielākas mīlestības, kā atdot dzīvību"