Vai Dievs mani mīl?

Ja tu to ieraksti, tas parasti nav teorētisks jautājums. Cilvēks reti jautā, vai Dievs mīl cilvēci vispār — viņš jautā, vai Dievs mīl tieši viņu, ar visu to, ko viņš par sevi zina un citiem nestāsta. Bieži tas nāk no vietas, kur mīlestība ir jutusies nosacīta vai bijusi maz.

Šī lapa nemēģina tevi pārliecināt ar sajūtu vai iedvesmojošu frāzi. Tā izklāsta, ko kristietība par to konkrēti apgalvo, un kāpēc — lai tu vari izlemt pats.

Daži jēdzieni vispirms

Lasītājiem bez baznīcas priekšvēstures:

• Jēzus no Nācaretes bija ebreju reliģisks skolotājs pirmajā gadsimtā. Kristietība apgalvo, ka viņš bija arī Dievs cilvēka veidā. Viņu ap 30. gadu pēc mūsu ēras nogalināja ar krustā sišanu.
• Krusts ir kristiešu īsais apzīmējums šai nāvessodam — publiskajai romiešu Jēzus nogalināšanai.
• Grēks, kristīgajā rakstībā, nav tikai nedarbi. Tas ir plašāks stāvoklis — būt ārpus saskaņas ar to, kā lietām bija jābūt.
• Žēlastība ir kristiešu vārds nenopelnītai labvēlībai — Dievs izturas pret cilvēku ar labumu, ko tas nav nopelnījis.

Īsa, godīga atbilde

Kristietības apgalvojums nav, ka Dievs tevi mīl, ja tu esi pietiekami labs. Tas ir, ka Dievs mīl tevi tādu, kāds tu esi tagad, un ka viņš to pierādīja ne ar vārdiem, bet ar konkrētu rīcību. Un šī rīcība notika, pirms tu vispār kaut ko darīji, lai to nopelnītu.

Kristietība nesaka, ka mīlestība ir jānopelna

Šeit ir gājiens, kas kristietībā ir neparasts. Vairums cilvēku mīlestību pieredz kā kaut ko nosacītu — tu esi mīlams, ja esi labs, veiksmīgs, patīkams. Kristietības apgalvojums ir tieši pretējs. Viens no agrīnajiem kristiešu vēstuļu rakstītājiem, vārdā Pāvils, rakstīdams draudzei pilsētā Romā, izsaka to precīzi: ka Dievs parādīja savu mīlestību ar to, ka rīkojās par labu cilvēkiem, kamēr tie vēl bija stāvoklī, kas viņus attālināja no viņa — ne pēc tam, kad tie kļuva labāki.

Tas ir svarīgi tāpēc, ka tas noņem jautājumu "vai es esmu pietiekami labs, lai mani mīlētu". Pēc kristīgā apgalvojuma mīlestība nāca pirms tam, ne kā balva par tavu uzlabošanos.

Mīlestība, ko rāda, ne tikai apgalvo

Šeit ir tas, kas kristīgo apgalvojumu atšķir no vienkārša "Dievs tevi mīl". Kristietība saka, ka Dievs to nepateica no droša attāluma. Kristīgais apgalvojums ir, ka pats Dievs iegāja cilvēka dzīvē kā Jēzus un aizgāja līdz nāvei krustā — publiskam romiešu nāvessodam — cilvēku labā. Viena no agrīnajām kristiešu vēstulēm to formulē kā mīlestības definīciju: ne tas, ka cilvēki mīlēja Dievu, bet ka viņš mīlēja pirmais un rīkojās.

Vai tas ir taisnība, ir atsevišķs jautājums, ko tu vari pārbaudīt. Bet apgalvojums pats ir konkrēts: ne sajūta, ne solījums, bet rīcība, kas notika laikā un vietā.

Vai viņš zina, kas es īsti esmu?

Bieži jautājums aiz jautājuma ir: viņš varbūt mīl kaut kādu ideālu cilvēku, ne mani ar visu, kas manī nav kārtībā. Vecākā Bībeles daļā ir dziesma — viena no senajiem dzejoļiem, ko sauc par psalmiem — kur cilvēks Dievam saka, ka viņš zina, kad tas apsēžas un pieceļas, un pazīst viņa domu, pirms tā izteikta. Kristīgā tradīcija to ir turējusi kā apgalvojumu, ka Dieva mīlestība nav pret vispārinātu tevi, bet pret precīzo, pilnībā zināmo tevi — un tomēr paliek.

Kāpēc tas nav tikai mierinājums

Vienā no četrām Jēzus dzīves aprakstiem — Lūkas evaņģēlijā — Jēzus stāsta par ganu, kuram no simts aitām viena aizklīst, un viņš atstāj deviņdesmit deviņas, lai to vienu meklētu. Kristīgā tradīcija to ir lasījusi kā attēlu tam, ka Dieva mīlestība nav vispārīga labvēlība pret masu, bet vēršas pēc atsevišķa cilvēka. Ja tu jūties kā tas, kas ir aizklīdis, tieši uz tevi šis stāsts norāda.

Un tagad?

Ja šis jautājums nāk no vientulības vai no sajūtas, ka tevi grūti mīlēt, tev, iespējams, vajag ne argumentu, bet kādu, ar ko parunāt. Mūsu čats ir bez maksas, privāts un tavā valodā. Tu sāc; tu to pabeidz, kad gribi.

No kurienes tas nāk Bībelē

• Romiešiem 5:8 — mīlestība parādīta rīcībā, pirms nopelna
• Jāņa 3:16 — apgalvojums, kāpēc tas notika
• 1. Jāņa 4:9–10 — mīlestība kā tā, kas nāca pirmā
• Psalms 139:1–4 — Dievs, kas pazīst cilvēku pilnībā
• Lūkas 15:4 — gans, kas meklē vienu aizklīdušo
• Romiešiem 8:38–39 — apgalvojums, ka nekas nevar šo mīlestību atņemt