Vai drīkst šaubīties par Dievu?

Varbūt tev kāds ir teicis, ka šaubīties ir slikti — ka īsta ticība neuzdod jautājumus, un ka tavas neskaidrības ir vājuma vai slikta rakstura zīme. Ja tā, tas var likt šaubas turēt sevī un justies par tām vainīgam. Vai tu vispār drīksti tās jautāt?

Šī lapa apgalvo pretējo tam, ko tev, iespējams, teica. Tā izklāsta, ko kristietība patiešām dara ar šaubām — un tas, iespējams, tevi pārsteigs.

Daži jēdzieni vispirms

Lasītājiem bez baznīcas priekšvēstures:

• Jēzus no Nācaretes bija ebreju reliģisks skolotājs pirmajā gadsimtā. Kristietība apgalvo, ka viņš bija arī Dievs cilvēka veidā.
• Evaņģēliji ir četri īsi Jēzus dzīves apraksti — Matejs, Marks, Lūka un Jānis.
• Psalmi ir 150 seno lūgšanu un dzejoļu krājums Vecajā Derībā — Bībeles pirmajā, vecākajā daļā.

Īsa, godīga atbilde

Kristietība neuztver šaubas kā ienaidnieku ticībai. Tās pašos tekstos ir cilvēki, kas šaubās skaļi, jautā rūgti, prasa pierādījumu — un teksts tos neizmet, bet iekļauj. Šaubas nav ticības pretstats. To pretstats ir vienaldzība.

Tekstos šaubu ir daudz, un tās nav noslēptas

Ir vērts sākt ar to, cik daudz šaubu ir pašos tekstos. Vecākajā Bībeles daļā ir vesela dziesmu grāmata — psalmi — kur cilvēki Dievam jautā tieši: cik ilgi tu mani aizmirsīsi? Kur tu esi? Kāpēc tu klusē? Šie nav svešu balsu ievīti; tie ir daļa no tradīcijas svētā teksta. Cilvēks, kas šaubās, neatrodas ārpus tā, ko šī tradīcija atzīst — viņš ir tieši tur, kur daudzi tās teksti runā.

Jēzus neatgrūda to, kas prasīja pierādījumu

Pēc Jēzus nāves viens no viņa tuvākajiem sekotājiem — vārdā Toms — atteicās ticēt, ka Jēzus redzēts dzīvs, kamēr pats to neredzēs un neaptaustīs. Tā ir stipra šaubu forma: es netic, kamēr nepārbaudu. Vienā no četrām Jēzus dzīves aprakstiem — Jāņa evaņģēlijā — Jēzus, kad parādās, nekritizē Tomu par prasību. Viņš viņu aicina to izdarīt — nāc, aptausti. Kristīgā tradīcija to ir lasījusi kā apgalvojumu, ka Jēzus nebaidās no cilvēka, kas grib pārbaudīt.

"Es ticu, palīdzi manai neticībai"

Vienā no aprakstiem — Marka evaņģēlijā — kāds tēvs vēršas pie Jēzus pēc palīdzības savam bērnam un saka godīgi: "Es ticu, palīdzi manai neticībai." Tas ir cilvēks, kas tic un šaubās vienā un tajā pašā elpas vilcienā. Stāstā Jēzus viņu neatraida par jauktumu; viņš atbild uz lūgumu. Kristīgā tradīcija to ir turējusi kā vienu no godīgākajām rindām par ticību — ka ticība un šaubas var pastāvēt kopā vienā cilvēkā, un ka tas nav diskvalifikācija.

Šaubas var būt godīguma, ne vājuma zīme

Ir svarīga atšķirība starp šaubām, kas ir godīga cīņa, un vienaldzību, kas vispār pārstāj interesēties. Kristietība uztraucas par otro, ne par pirmo. Cilvēks, kas cīnās ar jautājumu, joprojām uztver to par patiesu un svarīgu. Viena no agrīnajām kristiešu vēstulēm pat tieši aicina "apžēloties par tiem, kas šaubās" — proti, uzskata šaubošos par cilvēku, kam vajag līdzjūtību, ne nosodījumu.

Ko ar šaubām darīt

Kristietība nesaka, ka šaubas jāizspiež ar gribasspēku. Tā drīzāk saka: iznes tās gaismā. Uzdod jautājumu skaļi, ne turi to iekšā. Meklē atbildi, ne apspied jautājumu. Daudzi cilvēki, kas ir gājuši šo tradīciju dziļāk, apraksta, ka tieši šaubu izjautāšana viņus aizveda tālāk, ne mazākā ticība.

Un tagad?

Ja tev ir konkrēta šauba, kas neļauj mierā, tu vari to izteikt vārdos, nevienu neaizvainojot. Mūsu čats ir bez maksas, privāts un tavā valodā. Neviens tevi neizsmies par jautājumu. Tu sāc; tu to pabeidz, kad gribi.

No kurienes tas nāk Bībelē

• Marka 9:24 — "es ticu, palīdzi manai neticībai"
• Jāņa 20:27 — Jēzus aicina Tomu pārbaudīt
• Psalms 13:1 — "cik ilgi, Kungs, tu mani aizmirsīsi?"
• Mateja 11:2–3 — pat Jānis Kristītājs jautā, vai Jēzus ir tas
• Jūdas 1:22 — "apžēlojieties par tiem, kas šaubās"
• Habakuka 1:2 — pravietis jautā, kāpēc Dievs klusē