Vai Jēzus ir vienīgais ceļš?

Šis, iespējams, ir jautājums, kas kristietībā mūsdienu cilvēkam liekas visneērtākais. Sabiedrībā, kur cieņa nozīmē pieņemt, ka katram ir savs ceļš, apgalvojums, ka viens ceļš ir pareizs, skan augstprātīgi vai pat agresīvi. Latvijā, kur reliģija daudziem ir privāta lieta un tolerance ir vērtība, tas var likties kā tieši tas, kas kristietībā ir atgrūdošs.

Šī lapa neizvairās no jautājuma un netaisīsies, ka apgalvojuma nav. Tā izklāsta, ko kristietība patiešām saka par ekskluzivitāti — un ko tā ar to nedomā — lai tu vari to nosvērt godīgi, ne kā karikatūru.

Daži jēdzieni vispirms

Lasītājiem bez baznīcas priekšvēstures:

• Jēzus no Nācaretes bija ebreju reliģisks skolotājs pirmajā gadsimtā. Kristietība apgalvo, ka viņš bija arī Dievs cilvēka veidā. Viņu ap 30. gadu pēc mūsu ēras nogalināja ar krustā sišanu.
• Evaņģēliji ir četri īsi Jēzus dzīves apraksti — Matejs, Marks, Lūka un Jānis.
• Žēlastība ir kristiešu vārds nenopelnītai labvēlībai — Dievs izturas pret cilvēku ar labumu, ko tas nav nopelnījis.
• Grēks, kristīgajā rakstībā, nav tikai nedarbi. Tas ir plašāks stāvoklis — būt ārpus saskaņas ar to, kā lietām bija jābūt.

Īsa, godīga atbilde

Jā — kristietība apgalvo, ka Jēzus ir vienīgais ceļš pie Dieva. Bet tas, ko šis apgalvojums nozīmē, atšķiras no tā, kā to bieži dzird. Tas nesaka, ka kristieši ir labāki cilvēki vai ka citi cilvēki ir bez vērtības. Tā ir apgalvojums nevis par to, kurš klubs ir pareizais, bet par to, kā tiek atrisināts kaut kas, ko cilvēks pats atrisināt nevar.

Kā šis apgalvojums ir uzbūvēts

Vispirms tas, no kurienes tas nāk. Vienā no četrām Jēzus dzīves aprakstiem — Jāņa evaņģēlijā — Jēzum tiek piedēvēti vārdi: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani." Kristietība šo neuztvēra kā kristiešu izgudrotu noteikumu, bet kā to, ko pats Jēzus par sevi apgalvoja. Tāpēc jautājums nav "kāpēc kristieši ir tik šauri", bet "vai tas, ko šī persona teica par sevi, ir patiesība".

Kāpēc tas nav augstprātība tādā nozīmē, kā skan

Šeit ir svarīgs izšķīrums. Ja kristietība teiktu, ka cilvēks tiek pieņemts, jo viņš pieder pareizajai grupai, ievēro pareizos rituālus vai ir labāks par citiem — tā tiešām būtu augstprātība. Bet kristietības apgalvojums ir gandrīz pretējs. Tas saka, ka neviens cilvēks nevar sevi sakārtot ar Dievu ar savu labumu — ne kristietis, ne kāds cits — un ka tieši tāpēc Dievam bija pašam kaut kas jādara. Jēzus, pēc šī apgalvojuma, ir ceļš ne tāpēc, ka viņš ir pareizā komanda, bet tāpēc, ka viņš ir tas, kas paveica to, ko cilvēks nevar.

Tā ir nesamērā ar to, cik labs cilvēks ir. Kristīgā tradīcija to ir turējusi tieši par ekskluzivitātes iemeslu — ne "mēs esam labāki", bet "neviens no mums to nevarēja, tāpēc kāds cits to izdarīja".

Ekskluzivitāte un mīlestība nav pretrunā

Ir vērts pamanīt, ka ne visi apgalvojumi par vienīgo ceļu ir vienādi. Ja ārsts saka, ka konkrētai slimībai ir viena zāle, kas darbojas, tas nav augstprātība — tas ir apgalvojums par realitāti, ko var pārbaudīt. Kristietība sevi uzstāda līdzīgi: ne kā vienu no daudzām vienlīdz labām gaumes izvēlēm, bet kā apgalvojumu par to, kas patiešām atrisina cilvēka un Dieva plaisu. Vienā no aprakstiem tieši teikts, ka Jēzus nāca ne pasauli tiesāt, bet glābt — proti, apgalvojuma virziens ir pretī cilvēkam, ne pret viņu.

Un tie, kas nekad par Jēzu nav dzirdējuši?

Godīgs jautājums, un kristietībai tur nav vienas gludas atbildes. Bet ir vērts nosaukt to, ko teksti saka. Viens no agrīnajiem kristiešu vēstuļu rakstītājiem, vārdā Pāvils, rakstīdams draudzei pilsētā Romā, apgalvo, ka cilvēkiem, kuriem nekad nav bijis šī vēstījuma, kaut kas no Dieva likuma ir "ierakstīts sirdī" — proti, ka Dievs izturas pret katru pēc tā, kas viņam bija dots, ne pēc tā, kas nebija. Kristietība apgalvo, ka ceļš iet caur Jēzu, bet tā neapgalvo, ka Dievs būtu netaisns pret to, kas viņu nekad nav sastapis. Šai vietnē šim jautājumam ir sava atsevišķa lapa.

Kāpēc tas nav par citu tradīciju noniecināšanu

Svarīgi: kristietības apgalvojums ir pozitīvs, ne salīdzinošs. Tas saka, ko Jēzus, pēc šī skata, paveica, ne to, ka citu tradīciju cilvēki būtu muļķi vai ļauni. Cilvēks var uztvert šo apgalvojumu nopietni un tomēr izturēties pret katru cilvēku — muslimu, budistu, ateistu — ar cieņu. Kristīgā tradīcija to ir turējusi kā prasību, ne izņēmumu: apgalvojums par patiesību neatceļ pienākumu mīlēt.

Un tagad?

Ja šis jautājums ir tas, kas tevi kristietībā visvairāk aptur, tu vari par to parunāt tieši, bez tā, ka kāds mēģinātu tevi ievilkt. Mūsu čats ir bez maksas, privāts un tavā valodā. Tu sāc; tu to pabeidz, kad gribi.

No kurienes tas nāk Bībelē

• Jāņa 14:6 — "es esmu ceļš, patiesība un dzīvība"
• Apustuļu darbi 4:12 — apgalvojums par vienu vārdu, kurā glābšana
• 1. Timotejam 2:5 — "viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem"
• Jāņa 3:17 — Jēzus nāca "ne pasauli tiesāt, bet glābt"
• Romiešiem 2:14–15 — likums "ierakstīts sirdī" tiem, kam nav vēstījuma
• Lūkas 15:20 — tēvs, kas skrien pretī atgriezušajam